Viss sākās ar to, ka mēs ar Gintu piedalījāmies paralimpiskajās sacensībās Čehijā. Par mūsu “panākumiem” jau bija rakstīts, bet par vīriņu, kurš viens pats ar vairogiem tika galā, gan ne! Nu lūk. Vīriņš, gadi tā – nedaudz vairāk nekā man, viens pats, neaizelšoties, pārvieto vairogus ar tādu dīvainu “tačku” 🙂 Šurpu turpu, šurpu turpu. Man uznāca skaudība. MELNA SKAUDĪBA!!!! Safotogrāfēju to supervedamo un nolēmu viņu klonēt. Bet nekā. Kaut kur pazuda visi mani spiegošanas materiāli… Pagāja gadi. Un atkal mēs esam Čehijā. Šoreiz to verķi ne tikai safotogrāfēju, bet arī nekaunīgā kārtā izmēriju un uzzīmēju! (īstenībā zīmēja un mērija Māris… 🙂 ) Nu lūk. Māris ņēma un sametināja to ierīci (ar Roberta, kā darba devēja, labvēlību), Leo (puisis no veloentuazistiem) uzdāvināja veloriteņus, es pieliku koka daļas un … tālāk bildēs.
Lūk, arī Māra meistardarbs 🙂 Un Leo riteņi.
Pa ātro pieskrūvēju dēlīšus un mēģināšu!
Nevar pa “ātro”, NEVAR!!! Visa konstrukcija izjuka (izņemot Māra meistardarbu!).
Pats trakākais – laika nav, cilvēki gaida Dunavas ielā, vairogs mētājas garāžas durvīs – ne aizvērt, ne atstāt… Piepūtu vaigus un pacēlu! VIENS PATS PIECĒLU! Kā jaunībā!!! 🙂
Un lūk – jauna diena, jauna koka konstrukcija.
Domāju, daudz nopietnāka 🙂 …
Mēģinām vēlreiz.
Atkal šaize!!! Vairogiem apakšējie aizsargdēļi jāpieliek kārtīgāk!
Lūk, rezultāts. Viss savests iekšā un briesmīgais, prognozētais lietus mūs vairs neuztrauc! 🙂
PALDIES MĀRI! PALDIES LEO! Un paldies visiem citiem!!!
🙂