GROBIŅA, DIVAS DIENAS, VIENS MĒRĶIS!
Ir sacensības, kuru rezultātus ieraksta protokolā un ir sacensības, kuras ieraksta sirdī! 5.un 6. septembrī Grobiņā, tieši tādas bija mūssu Kluba divas spraigu sacensību dienas. Divas Latvijas čempionāta sacensību dienas. Dažiem divas iespējas sev pierādīt sevi, gan pieaugušo, gan vienaudžu kokurencē.
Pieaugušie un jaunieši, dažādas loku klases, dažādi attālumi, dažādi dzīves stāsti, bet visus vienoja viens — brīdis, kad nostājies uz šaušanas līnijas, paliec tikai tu, tavs loks, tava bulta, tavs mērķis un darbs, kas jādara! Bez emocijām, bez cenšanās, bez liekām domām galvā.
Un tad iestājas klusums.
Tāds īpašs klusums, kurā dzirdama tikai elpa, sirds puksti, kaut kur deniņos un cīņa ar savām vēlmēm, gribēšanu trāpīt, un veselo saprātu – ir jāstrādā! Tā kā to darīju tūkstošiem reižu treniņos!
Stiegra tiek atvilkta un mērķis pēkšņi kļūst mazāks, saglabāt līniju, turpināt vilkt, atlaidiens! Un bulta aizlido…
🏹 MARTA RUNIŠKOVA — miers, kas pārvēršas spēkā.
Jā, Marta Grobiņā sevi ierakstīja ar LIELAJIEM BURTIEM! Vēlreiz parādot, ko nozīmē cīnīties līdz galam, līdz pēdējai bultai. Nesktoties uz to, ka jūties slikti, ka veselība ir sašķobījusies un ar lielām mokām velc kājas…
Rekurīvā loka klasē, sieviešu konkurencē, viņa kvalifikācijā izšāva 579 punktus un izcīnīja 2. vietu, aiz sevis atstājot kluba biedreni Iritu Misiņu, kura ierindojas 3.vietā.
Komandas sacensībās viņas garīgais spēks kļuva par komandas spēku — kopā ar Ievu Melli un Iritu Misiņu tika izcīnīta uzvara sieviešu komandām, bet jauktajā pārī kopā ar Eduardu Lapsiņu arī zelts.
Tā ir loka šaušanas īpašā maģija — individuāls sports, kurā vislielākās uzvaras reizēm piedzimst tieši kopā ar citiem!
🏹 IRITA MISIŅA — bulta, kas neatkāpjas
Irita savu stāstu Grobiņā rakstīja ar 553 punktiem kvalifikācijā un 3. vietu sieviešu konkurencē. Bet skaitļi nekad līdz galam nepasaka to, ko redz cilvēks, kurš stāv blakus šaušanas līnijai. Un tas bija Krišs Jaunzemis. Viņš nepateiks, cik reižu pirms tam šī kustība ir atkārtota treniņā, neparādīs tās bultas, kas reiz aizlidojušas garām, un nepateiks, cik daudz rakstura vajag, lai nākamajā reizē atkal nostātos pie līnijas un mēģinātu vēlreiz. Bet pateiks, ka darbs dara darītāju un Iritas bronza ir apliecinājums tam.
🏹 IEVA MELLE — komandas elpa
Ir sportisti, kuru rezultāts ir redzams individuālo rezultātu tabulā, ir sportisti, kuru vērtību vislabāk var sajust komandā. Ieva kopā ar Martu un Iritu kļuva par daļu no tās komandas, kas Grobiņā izcīnīja zeltu. Trīs sportistes, trīs loki, trīs dažādi raksturi, dažādi terneri, bet brīdī, kad jāizšķir komandas liktenis, trīs elpas kļūst par vienu. Latvijas čempiones!
🏹 INĀRS DUBKEVIČS — precizitāte bez liekām kustībām
Kompaktloka konkurencē Inārs Dubkevičs izcīnīja sudrabu individuālajā cīņā un komandu sacensībās viņš kopā ar Daini Jansonu un Ričardu Mauriņu aizveda “Amazones / LPK” komandu līdz sudraba godalgai. Divas reizes uz pjedestāla, divas reizes pierādījums tam, ka pieredze un aukstasinība sacensību izšķirošajos brīžos ir milzīgs spēks.
🏹 JULIJA OLEKSEJENKO — spēks, kas turas mērķī
Julija kompaktloka klasē izcīnīja sudraba medaļu sieviešu konkurencē, bet sportistes stāsts nav tikai par vienu medaļu. Tas ir stāsts par tiem gadiem, kuros tika būvēta stabilitāte, iegūta spēja saglabāt mieru un pieredzi daudzu starptautisko sacensību apstākļos. Par to, ka arī tad, kad mērķis liekas ir tālu, roka nedrīkst kļūt nedroša. Un Julijas sudrabs Grobiņā ir vēl viena skaista lappuse SK AMAZONES stāstā.
🏹 MAKSIMS REBROVS — garā loka spēks
Garais loks ir īpašs. Tajā nav lieka trokšņa un tēmēšanas ierīces. Nav nekā, aiz kā paslēpties, ja neizdodas, ja nesanāca… Pamatprincips nemainās – ir cilvēks, loks, mērķis un darbs, kas jādara. Var būt tik kļūdu rezultāts ir daudz sāpīgāk redzams rezultāta ciparos… .
Maksims Rebrovs Grobiņā izcīnīja sudraba medaļu garā loka konkurencē. Un viņa rezultāts atgādināja vienu vienkāršu patiesību: precizitātei nav vajadzīgs troksnis, vajadzīgs sistemātiks, neatlaidīgs darbs.
🏹 ALEKSEJS RUNIŠKOVS un VJAČESLAVS VOROŅINS
Arī SK AMAZONES garā angļu loka šāvēji Aleksejs Runiškovs un Vjačeslavs Voroņins bija daļa no šī lielā Grobiņas stāsta. Viņu klātbūtne sacensībās ir vēl viens pierādījums tam, cik dažādi var būt ceļi uz vienu un to pašu mērķi. Dažiem ceļš ved caur uzvaru. Dažiem — caur pieredzi. Bet dažiem caur treniņu darbu, kad šāviens papildina kopējo komandas stāstu.
🏹 TATJANA JEVDOKIMOVA — arī tad, kad rezultāts nav tāds, kādu gribējās
Šajā stāstā nedrīkst iztrūkt Tatjana Jevdokimova. Viņa arī stāvēja uz Grobiņas šaušanas līnijas SK AMAZONES krāsās. Oficiālajā kvalifikācijā Tatjana izšāva 413 punktus. Varētu vienkārši ierakstīt šo skaitli rezultātu tabulā, bet mēs zinām, ka sportists nav skaitlis. Un sacensības nav tikai medaļas. Ir dienas, kad bulta lido tā, kā sapņots un ir dienas, kad tā aizlido citur… Ir dienas, kad loks klausa perfekti un ir dienas, kad vienkārši nesanāk, kaut tik daudz darba ieguldīts…
Arī neveiksme ir daļa no nākamajām uzvarām.
Tā māca, tā norūda, tā liek atgriezties treniņos vēlreiz un vēlreiz. Spītīgi strādāt neskatotie ne uz ko, lēnam ejot pretī tai uzvarai par kuru sapņo un kuras dēļ tu ziedo savu brīvo laiku, un vispār esi paņēmis rokā loku. Un varbūt kādu dienu tieši šī diena, kas šodien šķiet neveiksmīga, kļūs par iemeslu rītdienas uzvarai. Tatjana — paldies, ka biji tur, cīnījies cik spēji un atbalstīji pārejos. Arī šāds starts ir svarīgs. Jo arī bulta, kas netrāpa desmitniekā, ir daļa no šī ceļa uz uzvaru.
🌱 UN TAD — NĀKAMĀ PAAUDZE
Kad pieaugušie noslēdz sacensību dienu ir jau tumšs, bet stāsts nebeidzas. Pierimst vējš, atsāk līt lietus un sacensību laukums tiek gatavots rītdienai. Tas tiek nodods nākamo lokšāvēju rokās.
6.septembrī Grobiņas laukumā notiek Latvijas jauniešu čempionāts, un tur SK AMAZONES krāsas pārstāvēja Jānis Eglavs, Makars Ivanovs, Elza Stiliņa, Ronja Rosta, Marija Fomenko un Marta Runiškova.
🏹 JĀNIS EGLAVS
Jānim šī bija vēl viena iespēja pārbaudīt sevi. Cik tālu viņš ir ticis savā sportiskajā izaugsmē. Jauniešu sports sākas nevis ar zelta medaļu, bet ar drosmi nostāties pie līnijas. Ar vēlmi sacensties un cīnīties. Pat ja pretinieks ir vecāks, spēcīgāks, prasmīgāks. Ir jācīnās! Ar pirmo sēriju, ar pirmo bultu, ar pirmo pretinieku. Un tad pamazām rodas tas, ko vēlāk saucam par meistarību.
🏹 MAKARS IVANOVS
Makars ir daļa no jaunās SK AMAZONES paaudzes — tās paaudzes, kas šodien vēl mācās, bet rīt jau var kļūt par tiem sportistiem, kuru vārdus lasīsim Latvijas čempionātu rezultātu tabulu augšējās rindās. Katras sacensības ir soli pretī šim mērķim un arī Grobiņa bija viens no šiem soļiem.
🏹 ELZA STILIŅA — ceturtā, bet jau ļoti tuvu
Elza U13 meiteņu konkurencē izcīnīja 4. vietu. Dažreiz ceturtā vieta šķiet tikai viens solis aiz goda pjedestāla un ta sir ļoti sāpīgi. Bet mēs zinām — reizēm tieši šis viens solis kļūst par vissvarīgāko, jo tas pasaka: “Tu esi tuvu un tu to vari. Turpini!” Elza, šis nav stāsta beigu punkts, tas tikai ir komats.
🏹 RONJA ROSTA
Ronjas sacensību diena ir daļa no tā lielā darba, kas notika ārpus mūzikas nodarbībām un šoreiz arī spožajām medaļām. Pirms katra čempiona ir bērns, kurš kādreiz pirmo reizi paņem rokās loku un katrs starts palīdz šim bērnam kļūt stiprākam, drošākam un pārliecinātākam.
🏹 MARIJA FOMENKO
Marija arī šoreiz bija starp jaunajiem SK AMAZONES loka šāvējiem, kuri devās cīņā par savu rezultātu un uzvaru. Bet jauniešu sacensībās pats svarīgākais reizēm nav vieta sacensību rezultāts tabulā, bet atbalsts. No ģimenes, draugiem, var būt arī no trenera. Šoreiz spēcīgs atbalsts bija Marijas māsa, kura juta līdzi par katru neveiksmi un priecājā par katru veiksmi, bet svarīgākais ir tas, ko paņem līdzi pēc sacensībām – pieredzi, pārliecību un vēlmi nākamajā reizē izšaut vēl labāk.
🏹 MARTA — no jaunās paaudzes līdz čempionāta goda pjedestālam
Un varbūt tieši šeit ir skaistākā šī stāsta daļa. Marta ir piemērs tam, kur var aizvest neatlaidība. Šodien viņa ir nenoliedzami starp Latvijas labākajām. Katrs liels rezultāts kādreiz ir bijis mazs sākums. Pirmā bulta. Pirmā sacensība. Pirmās uzvaras. Pirmās vilšanās. Un tad — vēl viens treniņš. Vēl viena bulta. Vēl viens mērķis. Un tad kad jūties reāli slikti – iet un uzvarēt!!!
❤️ “AMAZONES” — TAS NAV TIKAI PAR MEDAĻĀM
Grobiņas divas dienas mums atgādināja kautko ļoti vienkāršu. Medaļas protams ir skaistas un pjedestāls ir skaists. Un protams uzvaras ir skaistas. Bet vēl skaistāks ir ceļš, kas līdz tam tevi aizved. Ceļš, kurā treneris saka strādā uz līnijas, necenties trāpīt, vienkārši mēģini šaut vienādi. Un vecāki saka – mēs ticam tev, tu vari, un komandas biedri biedri saka – tu esi labākākais mēs zinām tu vari. Un pats sportists, kaut arī noguris, nejūtas labi un spēku vairs nav, vēlreiz nostājas uz līnijas, atvelk loku, ievelk elpu, notēmē un izšauj, bulta lido precīzi desmitniekā, bet var būt dažreiz mazliet garām… Bet tā vienmēr lido uz priekšu, tāpat kā mēs.
Paldies visiem SK AMAZONES sportistiem par drosmi, darbu un neatlaidību! Paldies ģimenēm un līdzjutējiem par atbalstu. Un paldies katram, kurš šajās divās Grobiņas dienās palīdzēja uzrakstīt vēl vienu skaistu nodaļu mūsu kluba vēsturē. Šodien mēs skatāmies uz medaļāmm, bet jau rīt mums jāskatās uz nākamo mērķi. Amazones — čempiones! Mērķējam tālāk. Šaujam precīzāk. Augam kopā.
Latvijas jauniešu čampionāta rezultāti šeit – https://ianseo.net/Details.php?toId=29441, pieaugušo šait – https://ianseo.net/Details.php?toId=29914
🖤 UN ŠAJĀS DIVĀS DIENĀS BIJA ARĪ KĀDS ĻOTI SĀPĪGS NOTIKUMS, KAD IESTĀJĀS KLUSUMS
Sestdien, 5. septembrī, dienā, kad mūsu sportisti bija Grobiņā, mūžībā aizgāja Iveta Valdmane. Jāņa Valdmaņa mamma. Mūsu kluba ilgadējā biedre. Cilvēks, kurš daudzus gadus bija daļa no SK AMAZONES ģimenes. Ir cilvēki, kuru ieguldījumu nevar izmērīt ar medaļām. Viņi nav redzami uz pjedestāla. Viņu vārdi neparādās sacensību protokolos, bet viņi ir klātesoši. Treniņu zālē, sacensību braucienos, ceļā uz starptautisku turnīru un atpakaļ. Tribīnēs, aizkulisēs, ar somu rokās, ar rūpēm sirdī, ar ticību savam bērnam. Iveta bija viena no šiem cilvēkiem. Viņa bija Jāņa mamma. Un viņa bija mūsējā. Tāpēc šīs Grobiņas sacensības mums tagad būs arī ar citu nozīmi. Starp šāvieniem, bultu lidojumiem, cīņas spraigumu būs arī klusums. Starp aplausiem, apsveikumiem un medaļām — domas, domas un atmiņas. Varbūt kādā brīdī, kāds no mums paskatījās uz līdzjutēju rindām un atcerējās Ivetu, varbūt šķita, ka viņa joprojām ir kaut kur tepat, kopā ar mūsu komandu, šai pašā stadionā, aiz muguras savam Jānim…
🖤 Izsakām visdziļāko līdzjūtību Jānim un visai Ivetas ģimenei.
Paldies, Iveta, par to, ko devi savam dēlam. Par ticību, atbalstu, klātbūtni un dzīvību. Paldies par to, ka biji daļa no mūsu kopīgā stāsta. Tevis vairs nav, bet Tavs ieguldījums paliks. Tāpat kā bulta, kas reiz izšauta, turpina savu lidojumu…
