IMG_20210813_080051

Komanda viesnīcas pazemes garažā, pirms došanās mājās.

 

 

Pasaules čempionāts jauniešiem Vroclavā, Polija

(notikumu apraksts)

2021.gada 6.augusts, piektdiena. Jau rīta agrumā braucu taisīt kovidtestu, ar cerību, ka līdz vakaram saņemšu pozitīvu atbildi un varēšu nekur nebraukt. Diemžēl atbilde negatīva… Vienalga uzskatu, ka pieciem pieaugušajiem nav jāpavada trīs jauniešus!!! Ap trijiem sarunāts braukt pakaļ īrētajam transporta līdzeklim, kuram jānogādā mūsu delegācija līdz sacensību vietai un atpakaļ. Jakubāneca kungs braucot garām paņem mani līdzi un dodamies uz lidostu pēc auto. Kad lidosta jau redzama piedzīvojumi sākas!!!… Zvana telefons, satraukta balstiņa skaidro, ka ir problēmas – mūsu paredzētajam autiņam iepriekšējie īrnieki izņēmuši sēdekļus un nemāk vairs ielikt atpakaļ… Saku, ka esam tuvu, ka esam divi veči ar pieredzi un gan jau kā pa visiem tiksim galā. Piebraucam pie lidostas, satrauktā balstiņa zvana vēlreiz – busiņam sēdekļus likšot atpakaļ autorizētā servisā, lai mēs kārtojam papīrus un tad jau viss būs O.K. Iebraucam lidostas stāvvietā, noparkojamies, Jānis man tā nedroši jautā vai man esot maska, demonstratīvi izvelku savu vēsturisko un uzmaucu uz deguna. Atrodam īres kantori, iestājamies rindā un īstajā brīdī!!! Laikam atlidojis svaigs ļotaks un aiz mums rinda strauji izaug garāka nekā priekšā, bet jebkurā gadījienā gandrīz stundu nostāvējām. Pienāk mūsu kārta, Jāni uzrunā kā Lapsiņa kungu un jaukā meitene sāk drudžaini zvanīties, jo autiņa ta nav! Jānis viņu mierina, ka mēs jau visu zinām un esam gatavi doties uz to servisu un tur pārņem auto vadību. Vēl kādu brītiņu nav īstas skaidrības, kurš tad no mums būs tas galvenais, kurš stūrēs, kurš vadīs un kurš parakstīsies, bet viss sakārtojās, meitene atmaiga un izdrukāja mums arī līguma angļu versiju ar vārdiem – ja nu kas… Dodamies uz Jāņa auto, pa ceļam jāsamaksā par stāvvietu, pēc n-tajiem neveiksmīgiem mēģinājumiem, automāts apstiprina papīreli izbraukšanai. Ierodamies servisā. Plašums milzīgs, kur iet, ko meklēt???… Tieši priekšā piebrauc īrētais BēBē (vai kā tur tas kantoris saucās…) auto. Iekšā divi jaunēkļi. Skatos tieši pretī liels, skaits, balts merša busiņš. Saku Jānim – laikam mūsējais un eju iepazīties. Nekā, kaut kādas paku firmas reklāmas… Dodos atpakaļ pie mūsu auto. Jānis pazudis! Zvana jauneklis un sāk taisnoties, ka viņiem arī rokas no pakaļas neaugot, bet arī servisā jau vairāk kā stundu ņemas un netiek galā, un vispār kur mēs esam? Saku, ka esam jau teritorijā. Šis tāds priecīgs – ā!!! Redzu! Un kāpj ārā no tā BēBē auto. Arī Jānis uzrodas. Runājam, plēšam jokus, puiši nervozē – šiem vēl Ādažos esot darbiņš… Jānis piedāvā doties pie auto, mēs viņu pieņemam un puiši var doties savās gaitās. Dodamies pa plašās teritorijas boksiem meklēt mūsu busu. Skats labs – viens kalsns jaunēklis pa priekšu, divi būdīgi mužiki aiz viņa un visiem seko BēBē autiņš. Tādā sastāvā izvandījām visu servisu – busa nav! Sprēgā jociņi, ka busiņš jau sen sadalīts detaļās un iztirgots… Izskan ideja doties uz kantori un tur sākt skaidrot, kur tad palicis buss. Izejam no boksu daļas pie centrālā kantora un nevaram valdīt smieklus – kamēr gājām busu meklēt viņš jau sagatavots pa otru pusi piedzīts pie kantora ieejas… Joki jokiem, bet kārtībai jābūt – Jānis pieprasa, lai fiksē visas skrambiņas un buktītes. Pabeidzot apskati visi draudzīgi šķiramies un palieku viens ar mūsu brūno kumeliņu. Sēžos pie stūres, pieregulēju sēdekli, spraužu atslēgu aizdedzē, spiežu sajūgu – OPĀ! Automāts!!! Labi, nav jau pirmā reize. Piešķiļu, lieku draivā, kaut kā nekas neliekas… Labi, ka man Dēls beidzis automehāniķu skolu. Viens zvans un Kristapa līdzjūtīgā bals – nu tēti… vajag nospiest bremzi… un tad spraust draivā… Saku paldies un dodos uz māju pusi. Pa ceļam, uz jūrmalenes, viens mudaks izmetās priekšā no blakus joslas, bet bremzes kā naži! Apstājos pie krustojuma, auto noslāpst. Zvans Kristapam – nu tēti… tāds auto… atlaidīsi bremzi un viņš atkal rūks… Viņam taisnība! Vairs nebrīnos par šo dīvaino fīču! Atbraucu mājās. Kristaps mani sagaida, izstāsta ko kurš kloķis dara un pats galvenais pārbīda sēdekļus, lai arī vieta būtu lokiem! Citādi sākotnējā versijā – salonā var sēdēt ar izstieptām kājām, bet loku kastes būtu jātur klēpī… Viss, eju gulēt! Rīt uzrakstīšu kaut ko atkal. Var būt…

Sestdiena (07.08.2021.), apm.6:10, uzminiet kas man zvana! Jeļena! Neapmierinātā balsī – kur tu esi!!! It kā bija sarunāts 6:30… Labi, kā ir tā ir, kāpjam autiņā un sākam kustēt Dobeles virzienā pēc pārējiem. Kapēc es iedomājos, ka braucot pa Liepājas piķi nokļūšu Jelgavā!?… NEZINU!!! Zinu, ka visu ceļu prātoju – braukt apkārt Jelgavai vai cauri. Izbraucu Kaķeniekus, Anneniekus noskatos uz pagriezienu Auce un tad beidzot pieleca, ka kaut kas nav labi. Neko darīt, griežam apkārt un Dobelē mūs jau gaida pārejā komanda. Sakrāmējam loku kastes, čemodānus, sabučojam pavadītājus, sakrāmējamies paši un aidā. Jānis sēžas blakus un pirmais darbs mēģina noplēst sūri grūti pietiprināto uzrakstu ARCHERY TEAM LATVIA. Nācās stingri aizrādīt, ka tā nu gan nenotiks!!! Bet vadātājs vairs neatstājas. Vēl pāris reizes metam liekus kliņģerus… Autiņš tāds gudrs gudrs, visu laiku aizrāda, ka man ir jāiedzer kāda kafija, stāsta kādā riepā kāds spiediens un vēl visādas gudrības… Ignorējam viņu un LV/LT robežu šķērsojam bez misēkļiem. Stingri apņemamies šķērsot LT neapstājoties, tranzītā, lai nav jāsēž tai izolācijā. Tā arī darām. Tuvojoties PL robežai tālumā redzu lielus, baltus putnus. Vēl nosmejos – kaut kādi pelikāni. Piebraucot tuvāk izrādās tiešām, reāli pelikāni!!! Uz LT/PL robežas mūs aptur vīri formās, apskata salonu un pamāj, lai braucam. Salonā jau ilgāku laiku notiek burkšķēšana par visādām fizioloģiskām vajadzībām, bet izturam līdz noskatītajai ēstuvei un tad jau gan, katrs varēja izpausties cik un kā gribēja. Trāpījām ļoti veiksmīgi starp diviem lielajiem tūristu autobusiem un paēdām samērā mierīgā gaisotnē. Nākamā pietura tankštelle, uzpildamies, Jānis sēžas pie stūres un ripinam tālāk. Ja tad, kad es sēdēju pie stūres mums uz busiņa pakaļas bija uzraksts – APDZEN MANI UN TAD BREMZĒ, tad Jāņa gadījumā – MĒĢINI MAN NOSKRĀPĒT KREISOS SĀNUS! Nu kā uzburti, vairāki indivīdi, apdzenot metas atpakaļ rindā gar pašu busa sānu. Beigu beigās viens nabadziņs, kuram visticamāk ir spiedīgi apstākļi jo jābrauc ar auto bez jumta, jau pavisam nopietni mēģināja trāpīt pa sāniem! Bet nekas viņam nesanāca!!! Arī Vāze izrādās ir vadātāja līdzdalībniece – noved mūs no bāņa, lika izmest vairākas cilpas un atkal atved uz tā paša bāņa jau citā vietā… Caur Varšavai izbraucam bez aizķeršanās. Tālāk gan tāda nesaprašanās – Vroclava taisni, Lodža pa labi, kaut gan Lodžai vajadzētu būt pa ceļam uz Vroclavu… Bet ar Vāzi nolemjam nestrīdēties un braucam, kur liek. Tuvojoties lodžai parādās arī norāde uz Vroclavu, tai pašā virzienā, tas mūs iepriecina un nomierina. Atrodam viesnīcu, ilgi braukājam šurpu turpu pa stāvvietu, lai atrastu vietiņu, beigu beigās mūs sūta uz citu viesnīcu, kur būšot vieta arī autiņam. Arī šeit ir tikai vien brīva vieta, bet nostājušies tā, ka ja mēs iebrauksim, tad jākāp ārā pa bagāžas nodalījumu… Jānis noliek auto placim pa vidu! Un punkts!!! Vakariņas ieturam ielas ēstuvītē un mēģinam atjaunot seno, labo tradīciju – komandai veikt vakara pastaigu. Domāts darīts un 22:00 jau esam numuriņos. Rīt komanda tiekas 9:30 brokastīs… P.S. Kovids Polijā nav! Ļaudis tusējas uz nebēdu!!! Kaut redzēju arī dažus indivīdus, kuri maskās brauca ar velosipēdu…

Svētdiena (08.08.2021.). Numuriņā sasmacis gaiss. Jātur vaļā logs un gaisma dušas telpā, lai starp logu un dušas ventilatoru rodas vismaz kaut kāda gaisa plūsma. Pie tam, bija sestdienas vakars un visu nakts pirmo daļu iereibuši pani paskaļi pārvietojās pa gaiteni, ik pa brīdim apmeklējot dažādus numuriņus un īpaši piestrādā pie durvju aizciršanas… Apmēram tad, kad pēdējais pans atlūza sākās negaiss un panu ālēšanos aizstāj māte daba… Bet diena bija gara, nogurums darīja savu un es turpināju nemierīgi gulēt, ar tādiem kā rāvieniem! Jānis gan – kā iekrita gultā, tā mierīgi šņākuļoja līdz rītam. No rīta ceļamies, dodamies brokastī, ar nelielu nesaprašanos par bagāžu – bija runāts bagāžu lādēt busā pēc brokastīm, bet daļa sāka to stiept uz busu jau pirms. Tā nu sanāca, ka jāstaigā pie busa un atpakaļ šurpu turpu, šurpu turpu, jākrāmē loku kastes un čemodānus iekšā ārā, iekšā ārā… Iestiprinājušies dodamies ceļā. Ceļi svētdienas rītā tukši. Uz bāņa arī apbrīnojami mierīgi. Uzlieku uz kruīzkontroles rubuldesmit un vēsā mierā, dažās stundās, esam galā. Stadions zināms, ejam uz akreditāciju un sākas pirmās problēmas… WA reģistrācijas karte tiek izsniegta uz 24 mēnešiem un ja viņas nav, tad tiek uzskatīts, ka esi viņu pazaudējis! Jauna karte maksā 28EUR… Un, lai kā mēs tur izrādījām savu neapmierinātību – likuma nezināšana neatbrīvo no atbildības!!! Rūgta mācība mums un laba skola jums. Paēdām stadionā neticami labas pusdienas un izmantojām atlikušo dienas daļu šaušanai uz treniņlauka. Romans gan briesmīgās grimasēs šķobīja seju, bet tas nepalīdzēja – viņam šodien brīvdiena no loka šaušanas un punkts! Sākumā uz treniņlauka mums radās tāds neliels juceklis, kad visi gribēja mesties trenēt visus, bet daži ātri atkāpās, atļaujot izpausties vienam trenerim. Kārtējo reizi atcerējos Baltijas kara apgabala vecākā trenera Jāņa Straumes vārdus – KOMANDĒ VIENS!!! Savādāk ir bardaks! Un tieši tā arī bija! Viesnīcā kārtējais pārsteigums – izrādās, ka diviem no mums nemaz nav paredzētas vietas… Bet arī šo misēkli ātri sakārtojām. Protams par papildus samaksu… Vēl papildus maksa izrādās ir arī par auto stāvvietu, bet nav jau vairāk variantu – esam pašā pilsētas viduī un visapkārt tikai maksas autostāvvietas. Šādi vismaz mašīna atrodas zem jumta, aiz dzelzs režģiem un barjeras. Jānis sasauc pavadošā sastāva sapulci un sāk mazgāt mums visiem galvas, ka tā kā šodien bija uz treniņlauka turpināties nedrīkst un katram tiek iedalītas konkrētas funkcijas. Tālākā sapulces gaitā gan pamazām tās funkcijas kļūst tādas arvien izplūdušākas un izplūdušākas, bet pamatnostāja ir skaidra. Rīt piešaudes diena, tehniskā komisija un pavadošā sastāva sastrādāšanās ģenerālmēģinājums. Paralēli mēģinam, jau otro vakaru, atjaunot seno tradīciju, pēc vakariņām komanda dodas kopējā pastaigā. Šovakar šai idejai jau bija manāma pretestība, bet nedaudz uzspiežot to izdevās pārvarēt… Beigu beigās, domāju, ka neviens nenožēloja, ka izskustināja savas pēcpuses svaigā gaisā, gūstot morāli estētisko gandarījumu no vecpilsētas skatiem un neskaitāmajiem pieminekļiem, par kuriem īpašu sajūsmu nezkāpēc izrādīja Kintija… Dabujām arī redzēt kā vīriņš, senlaiku uniformā, izkāpj no mūsdienīga auto un ar garu degli aizdedzina vecpilsētas gāzes laternas. No vienas puses interesanti, no otras ņirdzīgi… Bet tagad gan, visi MARŠ GULĒT!!! Rīt sākas darbs!

Pirmdiena (09.08.2021.). Cita viesnīca, cits līmenis, izguļamies kā susliki. 7:00 brokastis un juniori uz priekšu! Kadeti gulēs ilgāk un dosies brokastīs patstāvīgi, ap 9:00. Stadionā totāls masku režīms! Tāda sireāla sajūta – it kā viss pazīstams, zināms, bet tai pašā laikā svešs! Kā kopā ar kosmonautiem uz Marsa… Bet vienalga mani atpazīst, nāk klāt, sveicinās. Viens gan skaidrs – pasaule ir totāli sačakarēta!!! Sāc runāt ar jebkuru da par jebko, bet vienalga nonāksi līdz kovidam un potēšanai… Piešaude norit mierīgā gaisotnē. Katrs rāda ko spēj un tas ir labi. Rādās Ļenai konkrēti pielīp jauna iesauka “Māte Ļena”… Satiekam Igaunijas un Lietuvas komandas pārstāvjus. Pēdējie sagādā pārsteigumu – izrādās viņi cītīgi ar google tulkotāju lasa manus murgojumus… Sīkums, bet patīkami! Ap 11:00 dodamies pakaļ kadetiem uz viesnīcu. Tomēr ar savu transport ir izcilas priekšrocības! Žvīk žvāk esam viesnīcā, žvīk žvāk un esam sastrēgumā!!! Tā ir ja navigatoru neklausa… Gribēja viņš mūs vest pa citu ceļu, bet mēs NĒ! Nebraucam jau pirmo reizi, tak zināms ceļš, kur jābrauc!!! Tagad sēžam milzu rindas galā un brīnamies. Nekust nemaz! Labi, ka sēžam rindas galā nevis kaut kur pa vidu! Raujam visiem garām un braucam paklausīgi tur, kur navigators mūs ved. Stadionā satiekam juniorus un dodamies ēst pusdienas. Kā jau bija paredzams, rinda milzīga. Bet pats trakākais – nav vietas pie galdiem. Paņem savu paplāti ar ēdamo un kā muļķis stāvi vienā barā ar izsalkušajiem, kuriem vēl nav paplātes ar ēdamo… Labi, ka kāds aktīvs polis, no organizatoriem, triec prom no galdiem tos, kas paēduši un mierīgi sēž degunus sabāzuši savos gadžetos! Es ar Romu atrodos pie 70.vairoga, bet teltis, galdi un sēžamie beidzas jau pie 69 vairoga… Bet nav jau pirmā reize! Izeju atrodam ātri, sameklējam ēnaināko vietu pie žoga un iekārtojamies – Romans uz savas loka kastes, es apgaismes staba ēnā. Saulīte spīd bagātīgi, silti, pat ļoti silti. Nekas, rīt sola pamatīgu negaisu un tieši tad, kad šaus kadeti… Uz Romana vairoga šauj arī viens slovāku kadetiņš – tāds bārdains tēviņš, dotu gadus 25-cus, ja satiktu uz ielas… Bet šeit… Pasi taču organizatori pārbaudīja, tātad vēl bērniņš! Pabeidzam piešaudi, izejam tehnisko kontroli, Māte Ļena uzstāj, ka arī man jāatrādās tehniskai komisijai, pēc idejas murgs, bet kā vakar nolemts – nestrīdos, pakļaujos! Tiesneši gan bola acis, bet apskata mani, pat lūdz pagriezties, daru to lēni un graciozi, saņemot atzinības saucienus un pat tādus pašķidrus, bet sirsnīgus aplausus!!! Divi oficiāļi, saskaņā ar Nolikumu, dodas uz sapulci, es ar jauniešiem uz auto. Roma stiep 2 loku kastes… Mani ilgāku laiku neliek mierā jautājums – kapēc mēs priekš 5 atlētiem vazājam līdzi 6 loku kastes!!!???… Ja kā rezerves loku, tad vajadzētu vilkt ārā un piešaut, a tā, kaut kā neloģiski un bezjēdzīgi… Pēc vakariņām dodamies vakara pastaigā, jau bez izteiktas kurnēšanas. Ja vakar gājām pa labi, tad šodien ejam pa kreisi. Pāri upei pa vienu tiltu, gar upi līdz otram tiltam un tad atkal pāri tiltam uz mājām. Pēkšņi maršruts jāpagarina, jo esot vēl jāapmeklē vietējās veikalu ķēdes ŽABKA (teksta šrifts tik dīvains, ka lasās kā “žobka”…) veikaliņs. Kad tuvojamies viesnīcai, ielās atkal ir izgājis dīvainais vīriņš ar degli un iedez vecpilsētas ielu apgaismes lukturos gaismu. Pakaļ viņam velkas liela tūristu varza, ar visa veida filmēšanas un fotogrāfēšanas funkcijas pildošajām iekārtām. Palika pat žēl nabaga cilvēka – tu strādā, dari savu darbu un bars ar dīgdieņiem tevi filmē un fotogrāfē… Pēc pastaigas – komandas sapulce. Uzstājas delegācijas vadītājs ar iedvesmojošu runu, trenere informē par WA sapulcē uzzinātajiem jaunumiem un arī es saku dažus sirsnīgus vārdus. Domāju, ka sapulce izdevās saturīga un būs noderīga rītdienas startam! Esmu paņēmis līdzi, pēc apmēram 10 gadu pārtraukuma, mūsu Valsts karogu, kurš savulaik plīvoja daudzu starpatautisku sacensību stadionos un uz kura malas, zelta burtiem, rakstīti sacensību dati un atlētu vārdi. Esmu ieplānojis, ar šo jauniešu vārdiem, papildināt sarakstu un atjaunot šo tradīciju. Nu ko, viss ir mierīgi un dodamies sapņot saldo sapni. Rīt šaujam kvalifikāciju. Gļebam rīt būs arī jau pirmā cīņa. Pārējiem cīņas sākas trešdien. Lai arī jums ir saldi sapņi un mums visiem viss izdodas!

Otrdiena (10.08.2021.). Šodien ir kvalifikācijas diena. Vakarā jau būs daudz kas skaidrs. Ko mēs varam un kādas ir mūsu izredzes. Protams, ka ar veselo saprātu es saprotu, ka šis ir Pasaules čempionāts un mūsu jauniešu rezultāti nav ne tuvu pasaules līmenim, bet viņi ir tie labākie, kādi nu mums šobrīd vispār ir. Un ja jau mūsu labākie neapmierina vadību, tad jāstrādā pie tā, lai būtu citi labākie un reāli labāki par šiem! Bet šodien… Šodien es ļoti ceru, ka viņi parādīs savu labāko rezultātu, uz kuru ir spējīgi. Loģiski, ka gaidāmais lietus ienesīs savas korekcijas, bet lietus būs visiem, tā kā tā nav nekāda atrunu! Vakar uzzināju, ka uz labākiem medību laukiem ir devies igaunijas apvidus loka šāvējs Stīvs Morlijs. Nevarētu teikt, ka šī ziņa mani nošokēja. Jā, vēl jauns, bet tas, ka viņš ir nopietni slims ar krabi zināja visi… Es jau kādu laiciņu uztveru nāves sev viss apkārt kā normu – laikam ir pienācis tāds vecums un kaulainā arvien aktīvāk sāk pļaut manā dārziņā… Pēc brokastīm dodamies uz stadionu. Atkal tā liekā loku kaste tiek vilkta līdzi! Laikam kā tāds talismans vai… Sākas piešaude. Mamma Ļena skraida no Gļeba 71.vairoga pie Kintijas 47.vairoga un atpakaļ. Es gan biju jau iekārtojies tā, kā it kā bijām runājuši, lai vajadzības gadījumā varētu nosaukt trāpījumus, bet divi treneri, kuri sauc trāpījumus vienam atlētam nu noteikti ir par daudz!!! Atkāpjos malā un vēroju pa gabalu gan 47., gan 71.vairogu. Iet kā jau iet, ir trāpījumi dzeltenajā, ir atrāvieni… Pirmā ieskaites sērija. A trenera ta nav! Ko nu darīt!? Bet es arī neesmu gatavs mesties tagad ar tālskati iekarot jaunu pozīciju starp citiem treneriem. Nolemju mēģināt suflēt pa gabalu, bet Kintija ar acīm meklē tikai vietu, kur jābūt trenerei un uz manu pusi pat neskatās… Nu tā pastulbi sanāca… Bēdīgs komunikācijas trūkuma paraugs… Tālāk trenerei jau kaut kāds ritms izstrādājas un abi atlēti tiek apveltīti ar apmēram vienādu uzmanības devu. Pēc pirmās distances trenere lemj Kintijas loka ligzdiņai uzsiet otru astītes ierobežotāju. Man gan tā ideja ne visai patīk, jo tikai viņas treneris zina kapēc Kintija šauj ar loku, kuram ir tikai viens bultas astītes ierobežotājs uz stiegras. Bet daru, kas darāms un ligzdiņu papildinu ar vēl vienu ierobežotāju, cerot, ka tas nesīs papildus punktus. Pirmās sērijas gan rāda, ka nekādi brīnumi nenoteik, bet daudz sliktāk arī nav! Beidzas kvalifikācija junioriem, rezultāti atbilstoši spējām un uzskatāmi par labiem esam. Ja nu vienīgi Gļebam 1.distance nu tā, nekā… Bet otrajā distancē Gļebs jau rāda daudz labāku sniegumu! Pēc kvalifikācijas Gļebam ir pirmā turnīrcīņa. Mēs pārejie esam aiz žoga, bet tiešā notikumu tuvumā, sekojam līdzi cīņai un atbalstam kā mākam. Cīņa ir līdzīga līdz pat izšķiršāvienam un izšķiršāvienā Gļebs, nevelkot gumiju, iešauj devītniekā! Norvēģis šauj septiņi un mēs visi gavilējam!!! (Neliela atkāpe – pirms izšķiršāviena, atskan divi signāli, apklust muzikālais pavadījums un desmit sekundes skaļruņos skan satrauktas sirds sirdspuksti!!! Kaut kāda jauna fīča! Diezgan iespaidīgi!) Pēc Gļeba uzvaras, mūsu delegācijas vadītājs teica vēsturiskus vārdus – vajag taču pusi dienas tizloties un ar vienu devītnieku uzbraukt dalībnieku sarakstā krietnu gabalu uz augšu!!! Vēlreiz sveicam Gļebu un ejam pusdienās. Ēstuvē kā parasti – ļaužu ka biezs, bet rinda virzas ātri un arī galdi atbrīvojas raiti. Jaunums! Ir parādījies deserts – SALDĒJUMS!!! Nu bet tā rinda, pēc šī kāruma, nav izstāvama, ja pēc pus stundas jāstartē!!!… Bet Jānis iemanās dabūt pat divas porcijas un padalās arī ar mani. Aizskustinoši. Tagad kaujā dodas kadeti. Es stāvu aiz Romana ar satrauktu sirdi. Viņam kaut kā pēdējā laikā nu galīgi nešaujas… Trāpa desmit, deviņi un var mierīgi aizmizot pavisam garām. Šoreiz izdodas šaut diezgan ritmiski un es pat teiktu labi. Atklājas arī kovida ietekme – ar aizsietu muti jāsuflē krietni skaļāk, savādāk neko lāgā nevar dzirdēt un saprast! Noslēdzošā sērijā Romans jau ir sarēķinājis cik jāizšauj, lai dabūtu kārotos 600 punktus un tas arī viņu iegāž, paraujot vēl pāris vietas uz leju kopvērtējumā… Arī MIX komandās paliekam pirmie aiz borta… Kvalifikācija beigusies, visiem rezultāti ir savu spēju robežās un pat nedaudz uz augšu. Arī gaidītais negaiss ir pagājis secen, nopilinot tik pāris piles un sagriežot dažus nejaukus viesuļus, šaušanas laikā. Kad viss beidzies, Romans krāmē loku kastē, garām iet Māte Ļena, velkot līdzi talismanu un saka – mēs brauksim ar organizatoru busu! Neko nesaprotu, bet ja jau tāda izvēle… Abi ar Romanu dodamies uz mūsu busu. Delegācijas vadītāja un meiteņu arī nav… Es pārprasu Romam – meitenes arī brauks ar organizatoru busu? Romans atbild – laikam, vismaz visi kopā gāja… Un Jānis arī?… Nezinu… Zvanu Jānim – nav sasniedzams! Rakstu īsziņu. Atbild, ka jau nākot, šobrīd ar mūsu meitenēm iepērkas inventāra veikaliņā. Beigu beigās nāk visi, velkot līdzi arī to nelaimīgo talismanu. Jāsaka gan, ka nu šoreiz Mātes Ļenas jociņš bija diezgan pastulbs. Daudz netrūka un es būtu aizbraucis ar Romu divatā uz viesnīcu! Normālas komunikācijas trūkums… Bet vis ir labs, kas labi beidzas! Viesnīcā paēdam vakariņas un organizējam sapulci. Apspriežam dienas notikumus. Dodam novērtējumus. Izvirzam rītdienas darba uzstādījumus. Vakara pastaigas ideja tiek kolektīvi nobanota jau pašā saknē. Vadība šoreiž arī ir piekāpīga – kā nekā visa diena pa stadionu un ārā jau melna tumsa! Pirms izklīstam un gatavojamies nakts mieram – neliels pārsteigus! Mūs apmeklē un labus panākumus ir atbraucis novēlēt Edgars Šilovs!!! Esot lasījis aprakstus par mūsu gaitām, šobrīd brauc no Vāczemes uz Dzimteni un mēs esam tieši pa ceļam! Jāsaka vēlreiz – sīkums, bet patīkami!!! Kā ciema kukuli Edgars ir atvedis vairākas bundžiņas bezalhakoliskā alus, par kuru varu pateikt tik vienu – tas ir pirmais solis pie gumijas sievietes!!! Pavadam Edgaru, vēlam laimīgi aizkļūt mājās, viņš atvadoties saka, ka gaidot nākamo rakstu! Tagad sēžu, rakstu, a tā gribas jau gulēt… Uz šīs jaukās nots arī beidzu, lai arī jums jauki lasās par mūsu jaunākajiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem! Rīt visi šauj turnīrus un sāks cīņas kadeti.

Trešdiena (11.08.2021.). Šodien turnīrcīņu diena. No rīta kaut kā uzvilkās krekliņš ar pakaļu uz priekšu… Kā zināms, viss māņticīgākie cilvēki ir sportisti un es neesmu izņēmus! Tā arī staigāju pusi dienas. Esmu nolēmis brokastīs mēģināt nodot vēstījumu kadetiem, kuri cīņā dosies pirmie. Viņiem ir jāzina, ka turnīrcīņās uzvar tas, kam ir izstrādāta cīņas taktika, kurš spēj pie šīs taktikas pieturēties un kuram šodien ir veiksmīgāka diena! Ja pēdējo mēs nekādi nevaram iespaidot, tad pirmos ir jāzina un jāliek lietā!!! Varu padalīties arī ar jums – pirmkārt necīnies! Piespied pretinieku cīnīties ar jums. Kā to izdarīt? Šaut droši, pārliecinoši un negaidot ko un kā dara pretinieks. Viss vieglāk to darīt alternitīvajās cīņās, izvēloties šaut pirmajam. Jebkurš tavs trāpījums liks aizdomāties pretiniekam, sāc domāt, sāc šaubīties, sāc šaubīties – principā jau esi zaudējis… Kaut kā tā. Kā jau katru rītu, kad rakstu, zinu, ka vakarā jau būs viss noticis un var būt domāšu, un rakstīšu jau savādāk… Bet tagad uz brokastīm un cīņā!!! Brokastis paēstas, mašīnā iekšā un aiziet. Pie brokastu galda kaut kā nesanāca parunāt. Nolēmu izmantot šim mērķim ceļu uz stadionu. Izbraucam no viesnīcas pazemes stāvietas uz taisnāka ceļa posma un sāku lekciju. Pēc brītiņa izrādās, ka arī Māte Ļena grib ļoti runāt… Tā nu mēs abi stāstam jaunajiem katrs kaut ko savu… Domāju no šīs murgaini pasniegtās informācijas jēgas nebūs it ne kādas, ja nu vienīgi visu padarīs vēl sliktāk… Stadionā atkal tiek stiepta līdzi liekā loka kaste. Man paliek reāli interesanti – cik ilgi tas turpināsies un kas tur iekšā tik svarīgs!? Māte Ļena ar kadetēm startē pie 20-smitajiem vairogiem, es ar Romanu aiz 70-smitā. Romans šauj stabili, savā šī brīža līmenī un nekādus varoņdarbus neveic. Arī Emīlija neizkrīt no tālākās cīņas gluži sausā. Madarai izdodas parādīt zobiņus un uzvarēt cīņu. Otrajā cīņā gan arī viņai nākas piekāpties, bet ne jau sausā! Sagaidam juniorus, paēdam pusdienas (nekādu izmaiņu – rindas, aizņemti galdi, šoreiz ne visai baudāms ēdiens…) un atkal cīņā. Kintijai nav šodien veiksmes diena un arī Gļebam jāatzīst pretinieka pārspēks. Jāpiezīmē, ka visi cīnījās un sausā nezaudēja neviens!!! Velku krekliņu nost, apgriežu tā kā nākas un velku atpakaļ. NENOSTRĀDĀJA!!!… L Principā ar to arī beidzas Latvijas jauniešu izlases starts Pasaules jauniešu čempionāta… Jānis piedāvā dienas atlikušo daļu veltīt katra īpašajām vēlmēm un vajadzībām – kam treniņš, kam veikals, kam vecpilsēta un rīt no rīta sākt mājup ceļu. Bet jauniešiem izstiepjas ģīmīši un Mātes Ļenas vadībā sākas protestu akcijas. Beigu beigās vadība piekāpjas un izbraukšanu parceļ uz piektdienas rītu. Visā visumā starts ir vērtējams pozitīvi un viņi ir godam pelnījuši brīvdienu. Principā visi uzrādīja savus šī brīža reālos rezultātus un pat nedaudz vairāk. Ja kādu neapmierina viņu sniegums, TAD NEVAJADZĒJA SŪTĪT!!! Vienreiz jābeidz tā sapņošana un jāmostas! Ja cilvēks Latvijā šauj savus 280 punktiņus, tad kāds ir racionālais grauds sacerēties, ka aizbraucot uz sacensībām viņš pēkšņi sāks šaut 340!?… Vai, ja esi kvalificējies 50-60 pluss vietā, tad pēkšņi kāds no pirmā 20-nieka šaus pa 6-niekiem!!!… Tā tās lietas nenotiek! Diemžēl… Vai par laimi… J Iebraucam pazemes stāvvietā. Krāmējam arā loku kastes, to starp arī “talismanu”, kurš sašķiebas un ar skaļu būkšķi uzgāžas Gļebam uz kājas! Karma?… Nu tad ar šo mans atstāts arī beidzas. Vēl īsumā uzrakstīšu par rītdienu/brīvdienu un atpakaļceļu. Tad jau tiekamies Rīgas čempionātā Babītēs!!!

Ceturtdiena (12.08.2021.). Šodien brīvdiena. Sagatavoju jums īso apskatu par sasniegtajiem rezultātiem, lai pašiem nav jāmeklē interneta dzīlēs:

juniori Gļebs Kononovs dalītā 33.vieta (https://www.ianseo.net/TourData/2021/9029/IFRJM.php),

Kintija Laima Trinkūna dalītā 57.vieta (https://www.ianseo.net/TourData/2021/9029/IFRJW.php),

kadeti Romans Sergejevs dalītā 57.vieta (https://www.ianseo.net/TourData/2021/9029/IFRCM.php),

Madara Spāģe dalītā 33.vieta un Emīlija Gārde dalītā 57.vieta (https://www.ianseo.net/TourData/2021/9029/IFRCW.php),

junioru MIX komanda 30.vietā (https://www.ianseo.net/TourData/2021/9029/TFRJX.php),

kadetu MIX komanda 25.vietā (https://www.ianseo.net/TourData/2021/9029/TFRCX.php).

Apmēram tā. Ja sākotnēji bija lemts, ka brīvdiena ir visiem un tie, kas vēlas nokļūt stadionā izmantos organizatora transportu, tad jau pie brokastu galda izrādās, ka visi ir pārliecināti, ka tam kas sēž pie stūres nevajag brīvdienas… Bet man nav jau grūti! Un kā teica Jānis – viņi to tiešām ir pelnījuši!!! Tiekamies pazemē, krāmējam lokus bagāžniekā un tavu brīnumu – A TALISMANA TA NAV!!! Laikam vakar gūtā kājas “trauma” lika pārdomāt neperspektīvo domu, bezjēgā vazāt līdzi, šurpu turpu, loka kasti, kuru pat neatver!… Atvedu komandu uz stadionu un pats varu nodoties sadaļas “Tekstā neiekļautie notikumi” aprakstam. Ceru, ka patiks! Man vēl daudz ir ko teikt, tik tā laika vienmēr par maz… Un tā kā šobrīd laika ir vagons un divas tačkas, tad to izmantoju, lai pateiktu paldies Amazoņiem, kuri mājās pilnīgi mierīgi tiek gala arī bez manis. Protams lielākais nopelns un PALDIES ir Pavilonu Guntim! Bet arī visi pārējie ir reāli malači! Spriežot pēc pierakstiem uz treniņiem un foto atskaitēm – uz Pļavas viss notiek, kas mani reāli iepriecina!!! Malači! J Es no savas puses solu ar vēl lielāku sparu mesties trenēšanas procesā, lai Amazones atkal būtu Olimpiskās loku klases Valsts izlases pamatsastāva kodols!!! Tā! Nāk mūsējie no treniņlauka. Krāmējam kastes busā un dodamies pusdienās. Šodien pusdienu telpā manāmi mazāk tautas. Arī pie saldējuma letes nav stundām jāstāv. (godīgi sakot, tas saldējums ir diezgan štruntīgs, kaut kā par daudz garšo pēc ķīmijas…) Poļu inventāra tirgonis arī jau otro dienu kaut kur pazudis, ar visu manu pasūtījumu. Bet kā saka Jānis – nu ja nevajag viņam mūsu naudu, atdosim tam, kam vajag. Paēduši dodamies uz viesnīcu. Cēli paņemu līkumu, iegriežu uzmanīgi stāvietas iebrauktuvē un tālāk nekā, barjera priekšā un vaļā netaisās! Stāvvietā vairāk nelaiž iekšā – biļetei laikam beidzies termiņš… Ņemam jaunu biļeti un parkojamies savā iesildītajā vietiņā. Jaunieši dodas ekskursijā uz shopingmuzeju. Plkst.16:00 sarunāts tikties un doties vakara pastaigā uz Wroclavas centrālo laukumu. Mani gan tas maz interesē, bet komanda ir komanda un iesim visi kopā. Mama Ļena (piedodiet par iepriekšējo maldināšanu, saņēmu aizrādījumu, ka nav korekti norādīta jaunā iesauka…) ir izveidojusi Watcap grupu “Wroclav”, kurā esam visi sarakstīti. Ik pa brīdim grupā tiek publicēti visādi jaunumi, kur, kad, cikos jābūt, utt. Pēkšņi parādās ieraksts – Bērni, pulcējamies lejā 15:30. O.K. Ja bērniem jābūt lejā 15:30, tad loģiski arī mums jābūt! Esam viesnīcas vestibilā 15:27, neviena nav! Man jau rodas nelāgas aizdomas. Visās pulcēšanās reizēs, parasti Kintija ar Madaru jau ir priekšā, bet šoreiz nekā… Saku Jānim – viņi būs jau aizgājuši bez mums. Nē! Nevar būt! Droši vien vēl guļ un nevar piecelties pēc treniņa. 15:40. Jāni! Viņi točna bez mums ir aizgājuši! Jānis zvana Mamai Ļenai. Izrādās ziņa nav domāta visiem, bet tikai bērniem!!! Viņi ir lielveikalā un pulcējas, lai būtu viesnīcā kā sarunāts 16:00! Pēc brīža satiekamies visi norunātajā laikā un dodamies dzīvē, uz pašu vecpilsētas sirdi. Pa ceļam viens ar dronu sāk lidināties virs galvām. Bet tā laikam šodien ir tāda norma… Sastopam arī dažāda kalibra un meistarības ielas muzikantus. Atmiņā iespiežas pārītis – viņa, kalsna sviete ar tumšām brillēm, sēž uz trotuāra, kājiņas izstiepusi, tjipa neredzīga, tjipa aizrāvusies ar mūzikas skaņām, viņš čīgā pijoli ārkārtīgi sērīgās toņkārtās (piedod Gunti, es neesmu mūzikas specialists…) tā ka rauj uz bimbu. Nāk klāt ļaudis, pieliecas un iemet pa kādai naudas zīmei, atvērtajā futlārī. Ļoti labi inscinēts teāterītis!… Wroclavā esot 163 bronzas rūķīši (mēs viņus iesaucām par gnomikiem), kuri izvietoti pa visu pilsētu. Ļaudis ar entuāzismu viņus meklē, pie viņiem fotogrāfējas un uz laimi glauda jau tā nopulēti spīdīgās galviņas. Arī mūsējie viņus meklē, fočē un glauda. Īpaši aizraujas Mama Ļena un Kintija. Redzēju arī vienu sīko, ar bilžu grāmatu, kurā sabildēti visi gnomiki un viņš izstrīpo kārtējo atrasto. Kādā šķērsielā uz trotuāra sēž grupiņa jauniešu, dažādu dzimumu un visticamāk stipru vielu varā… Viens rausta ģitāras stīgas un kaut ko tjipa dzied, tjipa deklamē, man nezkāpēc viņa vokālais sniegums asocējās ar mūsu Dona daiļradi (lai piedod Dons un viņa talanta cienītāji!…). Dūšīgākais no viņiem, ar kruķi padusē, diedelē no ļaudīm naudiņu. Virzās arī mūsu virzienā. Es jau zināju, ka pirms brauciena ir jāapgriež matus! Citādi sāku izskatīties tāds labsirdīgi pūkains… Un uzminēju!!! Diedelnieks kaut kā man iet ar līkumu un stājas tieši Jānim ceļā. Sāk diedelēt. Jānis saka stingu – NO! A šis – why?… un blisina nevainīgās actiņas. Jānis vēl stingrāk – NO!!! Šis vēl tā kā īsti negribēja saprast, bet dabīgais, iedzimtais, pašsaglabāšanās instinkts laikam tomēr nostrādāja un pateica priekšā – tinies, būs tūdi!… Atgriežamies viesnīcā. Ēdam vakariņas. Sarunājam kā, kad, cikos pulcējamies un dodamies prom. Jaunieši mēģina izspiest pa asariņai, ka vēlētos vēl palikt, pat balso VISI PAR! Bet Jānis šoreiz ir ciets kā klints un vairāk viņu iežēlināt nav iespējams! Viss! Izlemts! Rīt no rīta dodamies mājup!!! P.S.Johaidi! Tik tagad pārlasot ieraudzīju, ka esmu nokļūdījies virsrakstos par veselu mēnesi… 

Piektdiena (13.08.2021.). Šodien mājupceļa diena. Pieceļamies laicīgi un možuma pilni. Man, kā jau māņticīgam sportistam, nedaudz liek iespringt šodienas datums – piektdiena, trīspadsmitais… Nomazgājam no ģīmja pēdējās miega paliekas, sakrāmējam somas, pārmeklējam istabas vai kaut kas, kaut kur nav aizmirsts un dodamies brokastīs. Jā, brokastis garšīgas, bet katru rītu ēst vienu un to pašu sāk jau piegriezties! Mama Ļena liek atcerēties 90-smitos, kad pirmo reizi tikām uz ĀRZEMĒM – mierīgi lādē visādus brokastu labumus celefāna maisiņā. Bērniem pa ceļu gribēšoties ēst un Lapsiņš jau neturēs autiņu, lai viņus pabarotu! Ha! Viss! Braucam!!! Pirms dodamies uz pazemi, Jānis saka, ka tomēr jānoskaidro kāpēc vakar nepaņēma naudu par autostāvietas pēdējo dienu. Sacīts darīts, es dodos gatavot auto, Jānis kārtot lietas, lai tiekam no pazemes ārā. Komanda pulcējas laicīgi, piekrāmējam bagāžas nodaļu līdz jumtam (mani nedaudz izbrīna, ka mantu kļuvis daudz vairāk nekā braucot šurp, bet laicīgi atceros par shopingdienu un viss ķļūst skaidrs). Brauciens sākas līgani, pa pustukšu pilsētu, pulksten 8:00 pēc vietējā laika (pie jums bija jau 9:00 no rīta). Es braucu pie stūres pirmais. Pie auto esmu jau pieradis. Izbraucot uz bāņa lieku rubuldivdesmi un laiski pļāpāju ar Jāni. Uzinu daudz jaunumus, kurus savulaik autoskolas pasniedzēji, 3 gadu laikā, man neiemācija. Kaut gan… arī viņi to toreiz nevarēja zināt… Lēnā garā nobraucu stundas sešas un stājamies tajā pašā ēstuvē, kurā ēdām prombraucot. Visu ceļu mūs teorizē kaut kāda Wroclavas muša. No sākuma piesējās man, bet piedraudot ar plaukstu pārvācās uz pasažieru rindām. Mušas mūžš bija samērā ilgs, bet aprāvās momentāli ar Madaras plaukstu, vēl Polijas teritorijā. Prieki gan nebija ilgi – nez no kuienes uzradās ēl viena… Var jau būt, ka pirmā reakarnējās, vai jau no sākuma viņas bija divas un lidinājās uz maiņām. Mistika… Pēc pusdienām Jānis sēžas pie stūres un ripina stundas četras. Pie Kauņas viņam piesitas konkrēts vadātājs. Norauj garām vienam pagriezienam, pēc tam pagriežas ne tanī pagriezienā, beigu beigās veicot kā minimus četrus līdz sešus klinģerus izbraucam vēlamajā virzienā (taisnības labad jāsaka, ka es arī aizrāvu garām īstajam pagriezienam, sekojot vienam vācietim, bet laicīgi atklāju savu alošanos un iztiku ar vienu kliņģeri, lai nonāktu uz patiesā ceļa). Lai nu kā tur nebūtu, bet šķērsojam Lietuvu bez liekas apstāšanās. Pie stūres atkal esmu es un visus laimīgi aizvizinu līdz Dobeles benzīntankam. Tur mūs sagaida sajūsmināts vecāku un draugu pulks. Saņemam apsveikumus un šokolādes medaļas, laikam kā kompensāciju Pasaules čempionāta zelta medaļām… Atvizinu pārpalikušos pasažierus līdz izbraukšanas punktam, ignorējot Mama Ļena satrauktajiem jautājumie – a kuda mi jedem!?… Man ir cita mamma – vāze! Plkst.23:00. Tātad ceļā pavadītas precīzi 14 stundas. 23:30 es dodos mājās ar kājām, pārejie ar Romana tēta auto. Vēl čupa ar SMS par kovidpasēm un beigu beigās ar atzinums, ka pašizolācijā nav jāsēž. Ja vēl būs kāds brauciens – atstāšu telefonu mājās!!! Paldies par uzmanību! Viss, līdz nakamai reizei, ja tāda būs!…

Pēc labākajām Holivudas tradīcijām – Nobeigums jeb tekstā neiekļautie notikumi.

Sākam ar stāstu par auto. Auto ne pirmā svaiguma, bet pietiekoši advancēts. Kā iepriekš minēts – automāts, bet gudrs un spēcīgs automāts, dīzelis ar iešprici, 4X4, 119 zirgi, lietus sensori, gaismas pārslēdzas automātiski visos režīmos, ādas salons, klimatkontrole un droši vien vēl čupa ar fīčām, par kurām es pat nenojaušu. Lielākais mīnus – šaurība un sarežģītā sēdekļu pārbīdīšana.

Turpinam ar ierašanos stadionā. Kā parasti, je esmu pie stūres, tad tuvojoties galapunktam vairums sēž tādi nervozi ar iedzeltenām acīm. Tiklīdz noparkojos tā spudūkš zibenīgi daļa metas uz WC… Es ar Jāni, kuriem ir reālas armijas rūdījums šādiem niekiem uzmanību nepievēršam un dodamies meklēt akreditācijas vietu. Loģiski, ka ejam pa galveno ieeju, adminastrīvajā korpusā. Sveicinam apsargu. Viņš viss atplauks, pielec kājās un tāds apgarots mūs aiztur. Liek iet atpakaļ, vispirms uzlikt maskas, tad dezinfikcēt rokas un mērīt temperatūru. Pie tam Jānim jāmēra divas reizes. (ha, ha, ha, karma) Tālāk kā tāds konvojs pavada līdz kāpnēm un norāda uz augšu. Tas nekas, ka kāpnēm pretī ir otras durvis, kuras stāv līdz galam vaļā un pa kurām šurpu turpu staigā dažādu valstu pārstāvji, bez visām temperatūru mērīšanām un roku dezinfekcijām… Tad es arī sapratu šī cilvēka pēkšņo pārlaimību, vismaz kāds ienāca pa galveno ieeju un viņš beidzot, kaut reizi savā maiņā varēja kadam parādīt savu varu un izpildīt savus tiešos pienākumus! Vispār šis kovidteātris arvien vairāk atgādina padumjos laikus – komunismam neviens netic, pat paši partijas bosi, bet sapulces taisa, gājienos iet un tēlo, ka intensīvi, apsteidzot grafiku, ceļ to komunismu…

Turpinam stāstu ar viesnīcu. Pirmkārt navigatora atrastā viesnīca ar šādu nosaukumu atrodas uzminiet kur!? Jā, pareizi, Rīgā, Pārdaugavā!!! Izrādās jāpievieno nosaukumam daži burtiņi un tad jāliek viņam meklēt. Nevis Brige, bet The Bridge! Piebraucam pie viesnīcas. Pats centrs, praktiski jau vecpilsēta, zīme neļauj braukt, otra neļauj apstāties, ir gan vēl kaut kāda skaidrojošā plāksnīte poļu valodā, bet mums par nelaimi mašīnā nav neviena poļu valodas pratēja… Neko darīt “tulkoju” pats, kā nu māku – viesnīcas klientiem visu drīkst un braucu zem zīmes “pankūka” jeb tautā saukta arī par “saulīte”, apstājoties viennozīmīgi neatļautā vietā, pretī luksus viesnīcas parādes ieejai. Tik sarkanais paklājs vēl trūkst! No jauniešu mutēm atskan neviltots VOUV!!! un Gļebs izdveš – un kur tas boys, kurš tagad mašīnu noparkos mūsu vietā!?… Smiekli pa visu salonu! Kā man patīk šādi mirkļi! Atkal apzinies, ka ir tomēr vērts dzīvot vēl kādu strēķīti! Ļena ar Jāni dodas formēt papīrus, mēs paliekam pie auto. Pēcāk tiek dota komanda un jaunieši ar koferiem dodas iekšā, iznāk Jānis un saka, ka stāvvieta viesnīcas klientiem esot nedaudz atpakaļ, aiz stūra. Apgriežu auto, braucu atpakaļ, iegriežos šaurā vecpilsētas ielā no kuras jātrāpa vēl šaurākā iebrauktuvē pazemes stāvvietā. Jāatzīst, ka ar pirmo reizi neizdevās! Kauns manam automācības pasniedzējam!!! Bet ar kādu trešo reizi, šurpu turpu braukājot, tomēr izdodas! (visas pārejās reizes trāpīju ar pirmo reizi, bet ne vienmēr ar drošu pārliecību, ka aiz kaut ko neaizķeršos…) Atveru logu, nospiežu podziņu, saņemu biļeti, atveras barjera, ar pagriezienu nobraucu lejā, pagaidu kamēr atrullējas iebrauktuves milzu režģa vārti, bet īsti pārliecības nav, vai tik neesam nedaudz par augstu, lai nenoskrāpējot jumtu tiktu iekšā. Jānis kāp ārā un skatās. Viss O.K., vēl kāds sprīdis paliek. Labi, ka nebraucām ar manu busu! Noparkojamies, kāpjam liftā un braucam stāvu augstāk. Parasti pierasts pa kurām durvīm iekāpi, pa tām arī izkāp no lifta, šoreiz par vienām iekāp pa otrām izkāp, bet cilvēks autumātiski iekāp, apgriežas, brauc augšā un grib kāpt arā, bet durvis atveras aiz muguras. Tad arī ieviesām komanda – tiklīdz visi sakāpuši liftā un automātiski pagriezušies, “apkārt griez-ties”! Esam pie savas izstabiņas, elektroniskā atslēga, pieliekam, nopikšķ, iedegas zaļā gaismiņa, a durvis ta neveras, īss mirklis, atkal sarkanā gaismiņa un durvis noslēdzas. Mēģinājām gan vienu, gan otru kartiņu – netiekam iekšā! Pēc n-tā mēģinājuma durvis atveras. Kopš tā brīža viens otram smejoties atgādinam – atceries, DURVIS VERAS UZ IEKŠU! UZ IEKŠU!!!

Nevaru nepastāstīt par arbūzu un jogurtu. Vajag tik pieminēt šo frāzi un visiem atkal labs noskaņojums un vispārēja jautrība uz kādu brīdi garantēta!!! Brokastis, standarta viesnīcu racions, sieriņš, desiņš, omletīte, sviestiņš, maize utt. Dīvaini, ka netiek piedāvāta kāda sula vai cits dzēriens. Tikai kafija un tēja… Es neesmu karsto dzērienu cienītājs, bet jūtu, ka kaut kāds slapjumiņš vēderā tomēr vajadzīgs. Nav jau pirmā reize! Pieredze ir! Ļoti labi var izlīdzēties ar augļiem, īpaši vērtīgs šādos brīžos ir arbūzs. Domāts, darīts! Paņemu mazo šķīvīti, augļu dakšiņu, sakrāmēju nelielu arbūzu šķēlīšu piramīdu, šķīvis nedaudz sašķiebjas un augšķējā šķēla eleganti, bet nenovēršami aizslīd no kaudzes virsotnes un no šķīvja robežām, pāri par zeltīto malu, ar pļunķši iekrīt tieši lielajā jogurta bļodā, apmēram pa vidu! Kauns pa visu ģīmi! Varētu jau tā neuzkrītoši izmakšķerēt, bet viņa arī tā zibenīgi ienirst jogurtā ar galiem… Lai nu ko, bet vienu loka šaušana ir iemācijusi – palikt nesatricināmā mierā jebkurā situācijā. Es arī esmu mierīgs kā pirts slota! Pārfrāzējot dižā Vadoņa vārdus – es palieku savā vietā, jogurts savā vietā un arbūza šķēle savā vietā!… Atgriežoties pie galda atzinos savā misēklī pārejiem, lai kādam no mūsējiem nav pārsteigums… Mana nelielā misēkļa atstāsts izraisa neviltotu, gaišu un sirsnīgu smieklu vētru. Tā var smieties tikai un vienīgi jaunieši!!! No šī brīža atliek pie galda tik pieminēt – paņem arī arbūzu ar jogurtu un vispārējā jautrība kādam brīdim ir garantēta. Nezinu, kur šai brīdī bija Mama Ļena, bet viņa vienīgā, līdz šim brīdim, nevar saprast šīs jautrības iemelu…

Pārvietojoties ar komandu, vakara pastaigās, acīs duras lielais daudzums ar senām baznīcām un dažāda vecuma mūķenēm. Mēs ar Jāni spriežam – cik daudz ļaudīm jābūt šai rajonā, lai kaut cik piepildītu milzīgo Dieva tempļu telpas. Laikam karš šo pilsētu ir ķēris salīdzinoši minimāli, daudzie Dievnami ir saglabājušie minimāli skarti un kristietība tiek turēta augstā līmenī. Un protams jāatzīmā neiztrūkstošie baznīcu zvani.

Viens no nepatīkamākajiem atklājumiem ir fakts, ka piecu zaigžņu viesnīcas viesa numurā nav ledus skapis!!! Precīzāk ledus skapis ir, bet piebāzts ar visādiem ultra dārgiem draņķiem, a man ir kastīte ar Tērvetes orģinālo alu netīšām paņēmusies līdzi! Protams tādu cūcību nevaram paciest – visādi glaunie visīši, konjaciņi un citi žļurgūdeņi tiek pabīdīti malā, lai atbrīvotu vieta mūsu Dzimtās zemes, vienam no labākajiem bairīšiem – Tērvetes orģinālajam alum! (un tā nav reklāma!)

Kādu vakaru mani pārsteidza Jāņa stāsts par suni, kurš “auklē” viņa mazbērnus. Reāli pārsteidza!!! Viskautko biju dzirdējis un redzējis – suņi sargi, kaujas suņi, ķēdes suņi, medību suņi, suņi glābēji, suņi pavadoņi, suņi sprāgstvielu un narkotiku meklētāji un vispār visvisādi suņi, bet suni bērnu aukli?… Es biju manāmi pārsteigts. Es protams saprotu, ka suns ir cilvēka draugs, bet uzticēt vilka pēctecim mazu bērnu?… Nezinu, nezinu… Jānis mani mierina, viņa vārdiem, ir īpašas suņu sugas, kuras sargā un “audzina” bērnus – pienes mantiņas, neļauj doties bīstamās vietās, ļauj ar sevi spēlēties, reaģē uz svešiem, iestājoties starp bērnu un svešo… Īsāk, meklējiet suni samojed un jūsu bērns būs laimīgs un drošībā!

Tagad gan viss! Paldies par uzmanību!

IMG_20210809_101126

Kintija uz aprakstītā karoga fona.

IMG_20210810_084320

Delegācijas vadītājs iemūžina sacensību šaujamlauku.

IMG_20210812_165014

Veikaliņš ar divdomīgo nosaukumu.

IMG_20210813_155412

Jaunieši pie ceļmalas ēstuves ieejas.

IMG_20210813_155349

Mūsu busiņš.

IMG_20210814_092446

IMG_20210814_092458

IMG_20210813_080019

Bagāža sakrauta līdz jumtam!

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *